latviešu » poļu | 53 [piecdesmit trīs] | Veikali

53 [pięćdziesiąt trzy] Sklepy

Mēs meklējam sporta preču veikalu.	Szukamy sklepu sportowego.
Mēs meklējam gaļas veikalu.	Szukamy sklepu mięsnego.
Mēs meklējam aptieku.	Szukamy apteki.
Mēs vēlamies nopirkt futbolbumbu.	Chcielibyśmy / Chciałybyśmy kupić piłkę nożną.
Mēs vēlamies nopirkt salami.	Chcielibyśmy / Chciałybyśmy kupić salami.
Mēs vēlamies nopirkt medikamentus.	Chcielibyśmy / Chciałybyśmy kupić lekarstwa.
Mēs meklējam sporta preču veikalu, lai nopirktu futbolbumbu.	Szukamy sklepu sportowego, by kupić piłkę nożną.
Mēs meklējam gaļas veikalu, lai nopirktu salami.	Szukamy sklepu mięsnego, by kupić salami.
Mēs meklējam aptieku, lai nopirktu medikamentus.	Szukamy apteki, by kupić lekarstwa.
Es meklēju juvelieri.	Szukam jubilera.
Es meklēju fotopreču veikalu.	Szukam sklepu fotograficznego.
Es meklēju konditoreju.	Szukam cukierni.
Man ir padomā nopirkt gredzenu.	Mam zamiar kupić pierścionek.
Man ir padomā nopirkt filmiņu.	Mam zamiar kupić film.
Man ir padomā nopirkt torti.	Mam zamiar kupić tort.
Es meklēju juvelierizstrādājumu veikalu, lai nopirktu gredzenu.	Szukam jubilera, by kupić pierścionek.
Es meklēju fotopreču veikalu, lai nopirktu filmiņu.	Szukam sklepu fotograficznego, by kupić film.
Es meklēju konditoreju, lai nopirktu torti.	Szukam cukierni, by kupić tort.

Atmiņai nepieciešama runa

Liela daļa cilvēku atceras savu pirmo skolas dienu. Bet neatceras to, kas bija līdz tam. Mums gandrīz vispār nav atmiņu par mūsu pirmajiem dzīves gadiem. Bet kādēļ tas tā ir? Kādēļ mēs nespējam atcerēties pieredzi, ko ieguvām esot mazuļi. Iemesls meklējams mūsu attīstībā. Runa un atmiņa attīstas apmēram vienā un tajā pašā laikā. Un, lai cilvēks kaut ko atcerētos, tam nepieciešama valoda. Tas nozīmē, ka priekš tā, ko viņš pieredzējis, nepieciešami vārdi. Zinātnieki ir vadījuši vairākus testus ar bērniem. To darot, viņi ieguva interesantus rezultātus. Tiklīdz bērni apgūst valodu, viņi aizmirst visu iepriekš pieredzēto. Tas norāda uz to, ka valodas sākums ir arī atmiņas sākums. Bērni pirmajos trīs dzīves gados iemācas ļoti daudz. Viņi katru dienu pieredz kaut ko jaunu. Viņi iegūst arī nozīmīgu pieredzi šajā vecumā. Neskatoties uz to, tas viss pazūd. Psihologi to nodēvējuši par zīdaiņa amnēziju. Tikai to, ko bērns var nosaukt vārdiem paliek. Autobiogrāfiskā atmiņa patur tikai personīgo pieredzi. Tas funkcionē kā dienasgrāmata. Viss, kas ir svarīgs mūsu dzīvē, tur tiek pierakstīts. Tādā veidā mūsu autobiogrāfiskā atmiņa veido mūsu identitāti. Bet tās attīstība ir atkarīga no dzimtās valodas apguves. Un savu atmiņu mēs varam aktivizēt tikai ar savas valodas palīdzību. Protams, lietas, kuras esam apguvuši nav reāli pazudušas. Tās ir noglabātas kaut kur mūsu smadzenēs. Mēs tikai netiekam tām klāt…- tas ir tik tiešām žēl, vai ne?